Vēsture

Meža un Ūdens resursu zinātniskā laboratorija ir veidota uz Ūdenssaimniecības un zemes zinātniskā institūta ( ŪZZI) pamata. Institūta nosaukums tika mainīt 7 reizes, taču pētniecības darbība vienmēr bijusi saistīta ar zemi un ūdeni.

Nosacīti par institūta sākumu var uzskatīt 1940.gadu, kad Latvijas Valsts Universitātes sastāvā izveidots Purvu institūts, kurš savu pētnieciskā darba jomu bija mantojis no Minerālvielu pētīšanas biedrības (1925), Zemes bagātību pētīšanas komitejas (1936), Zemes bagātību pētīšanas institūts (1939).

1946.gadā izveidota Latvijas PSRS Zinātņu Akadēmijas Purvu zinību institūts P. Nomala vadībā, kurā tika apvienoti ZA Ģeodēzijas un ģeogrāfijas institūta kūdras nodaļa un LVU Purvu institūts.

1949. gadā institūts reorganizēts par Meliorācijas zinātnisko institūtu. Institūta sektori: hidroloģijas, hidromeliorācijas, kultūrtehnikas, mehanizācijas, purvu zinības. Institūtu no 1949. līdz 1960.gadam vadīja J. Bergmanis. Šajā laikā institūtā J. Uiska strādāja pie Latvijas upju noteču noteikšanas; M. Galeniece, R. Druvietis, O. Preimanis, A. Daudišs – pie purvu izpētes; V. Dirba, A. Kursišs – pie kurināmās kūdras ieguves tehnoloģijas izstrādes; P. Konrāds pētīja izstrādāto kūdras purvu izmantošanu lauksaimniecībā; A. Ziņģītis – purvu nogulu, sapropeļa izmantošanu. Daudzi pētījuma darbu apskati ir saglabājušies arhīvā.

1949.gadā Institūta pakļautībā nodeva Pēterlauku un Pēternieku izmēģinājuma stacijas, bet 1951.gadā – Beibežu eksperimentālo bāzi, kura 1961.gadā tika pārveidota par Beibežu melioratīvo izmēģinājumu staciju.

1956.gadā ZA Meliorācijas zinātnisko institūtu nodeva Latvijas PSR Ministru Padomes Galvenajai meliorācijas pārvaldei un pārdēvēja par Latvijas Hidrotehnikas un meliorācijas zinātniskās pētniecības institūtu (LHMZPI) J. Bergmaņa vadībā, bet 1958.gadā to nodeva Lauksaimniecības ministrijas valdījumā.

1959.gadā Pēterlauku izmēģinājuma staciju pārņēma Latvijas Lauksaimniecības akadēmija, taču 1961.gadā tās zinātnisko nodaļu atdeva institūtam.

1962. gadā institūts pārcēlās uz Jelgavu.

1966. gadā institūts tika nodots PSRS Meliorācijas un ūdenssaimniecības ministrijas pakļautībā.

1964.gadā atkal reorganizēta tika Pēterlauku izmēģinājumu stacija, tās vietā radot Lubānas MIS O. Upīša vadībā. 1968.gadā Lubānas MIS tiek pārdēvēts par institūta atbalsta punktu Lubānā, kas pakļauts Kultūrtehnikas, vēlāk Hidromeliorācijas daļai. Atbalsta punktā tika veikti pētījumi par smago Lubānas zemienes māla augšņu drenēšanu un iekultivēšanu.

Latvijas Hidrotehnikas un meliorācijas zinātniskās pētniecības institūts kā republikas pakļautības iestāde savu struktūras stabilitāti sasniedza 60.gadu beigās. 1967.gadā institūtā strādāja ap 140 darbinieku. Tajā pastāvēja 9 daļas un 4 laboratorijas. Institūta pakļautībā bija Beibežu un Lubānas melioratīvās izmēģinājuma stacijas un Pēternieku izmēģinājumu saimniecība. Pēterlauku meliorācijas izmēģinājumu stacija beidza pastāvēt 1964.gadā.

Hidromeliorācijas daļa

Tika veikti pētījumi par lauksaimniecības zemju nosusināšanu un drenāžu. Atkarībā no drenu atstatuma, iebūves dziļuma, klimatiskajiem apstākļiem, augsnes, būvdarbu veida un citiem faktoriem, skaidroti drenāžas hidroloģijas un hidrauliskās darbības jautājumi. Veicot sistemātiskus drenāžas susinošās darbības lauka novērojumus, iegūti materiāli par drenāžas noteces veidošanos, gruntsūdens līmeņa režīmu un drenēto augšņu ūdens bilanci. Izstrādāti priekšlikumi lauksaimniecības zemju drenēšanai dažādos augsnes un klimatiskajos apstākļos atkarībā no drenēto platību izmantošanas veida. Pētīta agromelioratīvo pasākumu un augsnes filtrācijas īpašību ietekme uz drenu susinošās darbības intesitāti (J. Uiska, C. Šķiņķis, P. Sviklis, H. Smilga). A. Grūzis veicis pētījumus par mežu susināšanu. Ē. Golubovskis strādājis pie promteku un novadgrāvju gultņu noturības un mazo upju hidraulisko īpatnību problēmām. Rastas sakarības starp mazo upju un drenu notecēm (C. Šķiņķis).

Hidrotehniskā laboratorija

Laboratorijā veikti modelēšanas darbi Lielupes ūdenssaimniecības shēmas izstrādei un upes lejasdaļas gultnes krastu nostiprināšanai. Veikti pētījumi par novadkanālu noturību un nostiprināšanu (V. Sokolvskis), par kūdras – minerālgrunts maisījuma izmantošanu zema uzstādinājuma dambju būvniecībā (H. Segals). pētīja atsevišķu drenāžas sistēmu, kā arī zivju dīķu būvju hidraulika (A. Baturina). Iesākti arī pētījumi par polimērmateriālu lietošanu drenāžas elementu, kanālu nostiprinājumu un filtru konstrukcijās (H. Segals, E. Eglijs, A. Baturina).

Hidrotehnisko pētīju laboratorijas zāle. Hidrotehniskie modeļi.

Rēzeknes upes modelis.

Lielupes modelis Rīgas jūras līča, Babītes ezers posmā (spoguļskats).

Hidroloģijas daļa

Galvenie pētījumi veikti upju hidroloģijā. Noteikta upju dažāda varbūtīguma pavasara un vasaras plūdu maksimālie caurplūdumi, gada vidējās un sezonas noteces lielumi, virszemes ūdens notece (L. Anosova, J. Uiska, V. Helmanis). Iegūtie rezultāti, izolīniju kartogrammas izmantotas dažādās ūdenssaimniecības nozarēs.

Meliorācijas mašīnu laboratorija

Galvenā darba tematika saistīta ar drenāžas izbūves mehānismu un būvdarbu tehnoloģiju pilnveidošanu. Izstrādāti orģināli priekšlikumi un izgudrojumi meliorācijas mehānismu darba ražīguma un kvalitātes nodrošināšanai (D.Beiļina, J.Āboliņš, U.Strautiņš).

Kūdras atradņu nosusināšanas daļa

Veikta Latvijas kūdras atradņu sistemātiska izmeklēšana, un izveidots Latvijas kūdras fonds (R.Druvietis, K.Vanags, O.Andersons). Izstrādāti priekšlikumi par kūdras izmantošanu lauksaimniecībā, veikti pētījumi par polimērmateriālu izmantošanu kūdras atradņu nosusināšanā rūpnieciskai kūdras ieguvei (R.Druvietis, K.Vanags).

Kultūrtehnikas daļa

Izstrādātas agrotehniskas prasības un paņēmieni nosusinātominerālo un kūdras augšņu apgūšanā, kultivēšanā un lauksaimnieciskā izmantošanā. Doti priekšlikumi par augšņu kaļkošanu un kultūrtehnisko darbu komplekso mehanizāciju (A.Rubenis, A.Aire, J.Štikāns, U.Karelis).

Melioratīvā augsnes laboratorija

Laboratorijā pētītas drenēto augšņu fizikālo un agroķīmisko īpašību izmaiņas, drenu ūdeņu ķīmiskais sastāvs. Nozīmīgi pētījumi veikti par drenu ūdeņos šķīstošo augu barības vielu iznesi (Z.Fedotova, Dz.Pilsētniece).

Meliorācijas ekonomikas daļa

Aplūkoti jautājumi par meliorācijas efektivitāti.Izstrādāti priekšlikumi par meliorācijas darbu plānošanu, objektu izvēli, melioratīvo darbu apjoma un secības notekšanu ar nolūku nodrošināt racionālu meliorācijas kapitālieguldījumu izmantošanu (J.Bergmanis, P.Sviklis, P.Liepiņš).

Polimēru fizikāli mehānisko pētījumu laboratorija

Laboratorijā uzsākti pētījumi par plastmasas drenu cauruļu aprēķina slodzēm un optimālo konstrukciju (J.Spirdzāns, A.Putāns). Jauns pavērsiens drenāžas pētniecībā sākās ar pirmo plastmasas drenu cauruļu iebūvi bijušās padomju saimniecības “Bauska” augļu dārzā (V.Kalnciems, C.Šķiņķis). Plastmasas drenu cauruļu ieviešanai bija nepieciešams veikt jaunus pētījumus un eksperimentus, kas paplašināja arī jau tradicionālos māla drenu cauruļu drenāžas susinošās darbības aspektus. Tādi jautājumi bija par optimālo drenu cauruļu ūdens ieplūdes atveru lielumu, formu, to izvietojumu, par drenu filtrējošo aizsargmateriālu optimālu risinājumu. Jāpamato bija pašas plastmasas drenu caurules konstruktīvā forma pēc aprēķina grunts spiediena lieluma un iebūves apstākļiem jārod optimālas plastmasu kompozīcijas drenu cauruļu izgatavošanai, kā arī jārisina virkne jautājumu, kas saistīti ar šo cauruļu rūpniecisko ražošanu, iebūves tehnoloģiju un ekspluaācijas īpatnībām.